Ķīnas ēna pār Eiropu

Aizvadītajā nedēļā Ķīnas ārlietu ministrs Vans Ji vizītē apmeklēja Eiropas Savienības (ES) valstis un tikās gan ar vadošo valstu ārlietu ministriem, gan bloka ārlietu komisāri Kaju Kallasu. Neskatoties uz to, ka lielākoties publiski paustais vizīti raksturoja kā auglīgu un abpusēji izdevīgu, Ķīnas izdevuma “South China Morning Post” un ziņu aģentūras “CNN” rīcībā esošā informācija Ķīnas virzienā liek raudzīties uzmanīgi. Jo īpaša Eiropas stratēģiskās drošības kontekstā.

Tikšanās laikā ar K. Kallasu Vans Ji izteicies, ka Ķīna nevar pieļaut Krievijas sakāvi, jo tāda gadījumā ASV visu uzmanību pārorientēs uz Austrumāzijas reģionu. Tas Ķīnai ir drauds. Par to CNN pastāstīja kāda amatpersona, kas informēta par tikšanās laikā runāto. Kādēļ tieši Vans Ji kļuva par šī Ķīnas politiskā viedokļa ziņnesi? Iespējams, ka baumas par Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina veselības problēmām ir patiesas un tādēļ augstām amatpersonām tiek doti norādījumi paust viedokli viņa vietā.

Vans Ji pazīstams kā izteikti prokremlisks politiķis, kurš līdz 2022. gadam ieņēma ārlietu ministra amatu, taču tad tika paaugstināts un viņa krēslā nokļuva Qin Gang, kurš savukārt sāka veidot rietumiem draudzīgu politiku. Neilgi pēc tam – 2023. gada vasarā, Qin Gang pēkšņi pazuda no amatpersonu aprites un tika izdzēsta visa iespējamā informācija par viņa darbību. Ārvalstu mediji atklāja, ka ministra atstādināšanas no amata iemesls bijis viņa ārpus laulību attiecības ar kādu Ķīnas žurnālisti. Tas vēl nebūtu nekas tāds, taču žurnāliste izrādījusies britu izlūkdienesta MI6 aģente. Ķīnas varas iestādes informāciju par to saņēma no cilvēkiem, kurus atsūtīja Maskava. Vans Ji atgriezās ārlietu ministra amatā un nu, izmantojot iespēju runāt Sji vārda, atklāti pauž prokremlisku viedokli.

Tikmēr Ķīnas Ārlietu ministrijas iknedēļas brīfingā pausts jau iepriekš zināmais, oficiālais viedoklis par Krievijas karu pret Ukrainu – Ķīna uzstāj uz konflikta noregulēšanu sarunu ceļā un neatbalsta nevienu no karā iesaistītajām pusēm.

Ķīnas ārlietu ministra viedoklis liek izdarīt vienkāršu, bet loģisku secinājumu. Kremlis karu pret Ukrainu īsteno Ķīnas interesēs. Kamēr rietumu pasaule (arī ASV) ir aizņemta ar Ukrainas un savas drošības risinājumiem, tikmēr Ķīnu neviens netraucē, un tas ļauj reģionā virzīt savas intereses. Ķīnas vēlme dominēt Austrumāzijas un Klusā okeāna reģionā ir pieaugusi – atceramies Ķīnas kara flotes kuģu kustību ap Austrāliju un 2024. gadā īstenotās jūras mācības, mēģinājumus valsts teritoriju paplašināt uz mākslīgu salu un strīdīgu teritoriju rēķina, kā arī militārās mācības Taivānas un Japānas teritoriālo ūdeņu tuvumā.

Zīmīgi izteicies NATO ģenerālsekretārs Marks Rite. Viņš brīdināja un aicināja nebūt naiviem – ja Ķīna lemtu par labu uzbrukumam Taivānai, Sji Dzjiņpins, ar mērķi novērst rietumu uzmanību, lūgtu Putinam turpināt darbu Eiropā un uzbrukt kādai no NATO teritorijām.

Domājot par secinājumiem, rodas vēl kāds jautājums – vai ideja par pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai dzima Kremļa bunkuros, vai uz to pavedināja un pēdējos norādījumus Pekinas ziemas olimpisko spēļu atklāšanas dienā Putinam deva biedrs Sji? Tieši 20 dienas pirms iebrukuma Ukrainā – 2022. gada 4. februārī, Putins tikās ar Sji Dzjiņpinu. Daudzi nu jau vairs neatceras, kāds bija abu diktatoru kopīgais paziņojums pēc tikšanās, ko tobrīd aprakstīja CNN.

Beijing CNN - Russian President Vladimir Putin and Chinese President Xi Jinping issued a call for NATO to halt further expansion during a meeting on the sidelines of the Beijing Olympics on Friday.

According to an English-language version of the joint statement released by the Kremlin, the two countries “believe that certain States, military and political alliances and coalitions seek to obtain, directly or indirectly, unilateral military advantages to the detriment of the security of others.”

Russia and China also “oppose further enlargement of NATO and call on the North Atlantic Alliance to abandon its ideologized cold war approaches, to respect the sovereignty, security and interests of other countries, the diversity of their civilizational, cultural and historical backgrounds, and to exercise a fair and objective attitude towards the peaceful development of other States,” the statement said.

Skaidri un gaiši teikts, ka Krievija un Ķīna “iebilst pret NATO turpmāku paplašināšanos un aicina Ziemeļatlantijas aliansi atteikties no tās ideoloģizētajām aukstā kara pieejām, cienīt citu valstu suverenitāti, drošību un intereses, viņu civilizācijas, kultūras un vēsturiskās izcelsmes daudzveidību, kā arī izrādīt taisnīgu un objektīvu attieksmi pret citu valstu miermīlīgu attīstību”. Ķīna pilnībā atbalsta Kremļa izmantoto retoriku kara pret Ukrainu attaisnošanai.

Ja karš būtu bijis īslaicīgs un ja Ukraina būtu kritusi, loģiski, ka turpmākai uzmanības novēršanai būtu jāsāk ekspansija tālāk rietumu virzienā. Gatavošanos šādam scenārijam esam redzējuši virknē “ZAPAD” mācību, ko izspēlē mūsu robežu tuvumā. Šķiet, uzbrukums Ukrainai nebija tas elements ar kā palīdzību Pekina cerēja pievērst ASV uzmanību. Par šo elementu bija jākļūst agresijai pret NATO dalībvalstīm – piemēram, Poliju un Baltijas valstīm. Pirmkārt, Ukraina aizšķērsoja ceļu sauszemes operācijas īstenošanai un otrkārt, vajadzēja dabūt mobilizācijas resursus, ko mest Rietumeiropas virzienā. Baltkrievijas resursus Krievija sagrāba, kad īstenoja vienotās valsts projektus. Vidusāzijas resursus Ķīna, acīmredzot, uzskatīja par sev piederošiem, tādēļ tikai trešajā kara gadā Krievija uzsāka Vidusāzijas izcelsmes “darbaspēka” savaņģošanu dalībai karā pret Ukrainu.

Atceramies, ka 2021. gadā Maskavā vizītē ieradās ASV CIP direktors un citas amatpersonas, kas publiski neizziņoja savu dienaskārtību. No šodienas skatupunkta un esošā notikumu izvērtējuma pieļaujams, ka runa patiešām bija par to, cik tālu var iet Putins. Būdams drošs par Ķīnas atbalstu, Putins visticamāk deva tādus solījumus, kādus ievērot nemaz netaisījās. Par vienošanos ar Putinu liecina arī tas, cik operatīvi ASV bija gatavas parūpēties par to, lai Ukrainas prezidents V. Zeļenskis droši pamestu Ukrainu un dotos trimdā. Janukovičs tikmēr jau atradās Baltkrievijā un to vien gaidīja, lai atgrieztos Kijivā un prezidenta amatā.

Plāns A izgāzās. Visas puses apsvērā tālākās iespējas, bet Ukraina cīnījas. Vairākus mēnešus vēlāk, rietumos lēma sākt sniegt materiālo un informatīvo palīdzību, taču tā nodrošināja tikai status quo. Kremlis ķērās pie plāna B – tas paredzēja mobilizācijas pasākumus, materiālo rezervju iztukšošanu un jaunu tehnoloģiju pielāgošanu. Arī Krievijas bruņotajos spēkos droni parādījās kā kaujas līdzeklis. Mobilizācijas un līgumu slēgšanas (contractualization) pasākumi pulcēja cilvēku resursus, ko dedzināt nepārtrauktos uzbrukumos Ukrainas teritorijai. Ukraiņu plāns B paredzēja šo mobilizēto resursu dinamisku iznīcināšanu, un tas izdodas, taču spēku resurss ir agresora pusē un lielus zaudējumus rada arī apgūtās tehnoloģijas.

Ir pamats uzskatīt, ka sācies plāns C – tas paredz maksimālu teroru pret Ukrainas iedzīvotājiem (raķešu, dronu triecieni un uzbrukumi frontē). Ukrainas plāns C paredz veicināt ciešu sadarbību ar Rietumeiropas militāro industriju, lai radītu tādus tālās darbības ieročus, kas nomāktu Krievijas līdz šim īstenoto stratēģiju. Uzsvars ir uz mākslīgā intelekta integrāciju dronu pielietošanas metodikā.

Nosacīto B un C plānu gadījumā Ķīna ir sniegusi un turpina Kremlim sniegt tehnoloģisko atbalstu. Tas kaut vai tādēļ, lai attaisnotu “Krievija nedrīkst zaudēt kaujas laukā” uzdevumu. Ķīna pērk Krievijas naftu, palīdz ar sankcionēto preču importu, piegādā individuālo ekipējumu, nodrošina ar elektroniskajām komponentēm, sankcionē Ziemeļkorejas karavīru iesaistīšanos karā un apbruņojuma piegādes no Ziemeļkorejas. Ir informācija par Ķīnā ražotas munīcijas piegādēm Krievijas armijai.

Pekina ir noraudījusi pieaugušās apsūdzās par tās sniegto gandrīz militāro atbalstu Maskavai. Ukraina ir noteikusi sankcijas vairākām Ķīnas kompānijām par dronu detaļu un tehnoloģiju piegādi Krievijai raķešu izgatavošanai. Lai šis atbalsts nebūtu tik uzkrītošs, arī Ukrainai Ķīna pārdod dronus un to elementus. Laiku pa laikam parādās informācija par Ķīnas militārpersonu klātbūtni karadarbības zonās – tiek vākta izlūkinformācija, lai izdarītu secinājumu par situāciju karalaukā un karadarbības ilgtspēju.

Secinājumi. Ķīna ārpolitikā prasmīgi izmantojusi Putina apsēstību ar Krievijas imperiālisma ideju. Putins nekad nav bijis īpaši gudrs – viņš ir cilvēks ar kriminālām ievirzēm, kuram piemīt Krievijā dominējošā mentalitāte, ka vara pār citiem ir vienīgā cienīgas dzīvošanas jēga. Kremļa propagandas mašīna Krievijas sabiedrībai ir iegalvojusi, ka krievu misija ir īstenot varu pār citām valstīm un nācijām. Gluži kā nokopēta Trešā reiha ideoloģiskā bāze.

Ķīnas pieeja īstenot karu ar svešām rokām un novērst uzmanību no savām ekspansijas idejām var izrādīties mānīga. Austrumāzijas un Klusā okeāna reģioni kā karadarbības teātri pieprasa pielietot citādas jūras un gaisa karadarbības tehnoloģijas. To savulaik pierādīja 2. pasaules karš. Skaidrs, ka Eiropa strauji attīsta tās industrijas resursus, jo mērķis ir nodrošināt apbruņojumu operācijām, kādas īsteno Ukrainas kaujaslaukā. ASV palīdzība nepieciešama, lai “aizvērtu” tādus caurumus Ukrainas aizsardzības spējās, kādus Eiropa vēl nodrošināt nav spējīga. Tas neprasa stratēģisku ASV iejaukšanos un resursus, kādi vajadzīgi karadarbībai Klusā okeāna reģionā (avionesēju grupas un zemūdenes Melnajā jūrā, Vidusjūrā un Baltijas jūrā nav vajadzīgas). Ķīnas pieņēmums, ka Krievija ASV resursus varēs piesaistīt tādā apmērā, lai neatliktu karadarbībai citviet, visticamāk ir maldīgs. Pašsaprotami, Ķīnas iedomātās agresijas mērķis ir Taivānas sagrābšana, un Ķīnai joprojām nav pārliecības, kāda būtu ASV reakciju uz šāda rakstura militāro agresiju.  

Kā tad šos notikumus mums uztvert šeit Latvijā?

Varam uzskatīt, ka Kremļa pārrēķināšanās 2022. gada uzbrukumā Ukrainā, ierobežoja turpmākus Kremļa agresijas plānus. Ja Ukraina būtu padevusies, nevar izslēgt, ka jau šobrīd Baltijas valstis būtu iesaistītas karadarbībā. Hibrīdkarš ar migrantu stumšanu pāri robežai sākās pirms iebrukuma Ukrainā – 2021. gadā. Krievija gatavoja vidi pilnvērtīga iebrukuma īstenošanai.

Pagaidām liktenis ir bijis mums labvēlīgs – ir dots laiks sagatavoties, taču stratēģiski nekas nav beidzies. Atceramies situācijas pirms 2. pasaules kara, kad notika reģionāli konflikti – Japānar Ķīnu, Ziemas karš Somijā, pilsoņu karš Spānijā, PSRS un Japānas konflikts Halhingolā, Itālijas un Etiopijas karš. Tika izmēģinātas jaunas tehnoloģijas un iezīmētas nākamās karadarbības teritorijas. Šībrīža situācija ir līdzīga – pilna mēroga karš Ukrainā, nemitīgi konflikti un karš Tuvajos Austrumos, Indijas un Pakistānas konflikts, Ķīnas draudi iebrukt Taivānā, kodolieroču izplatīšanas un pielietošanas draudi. Jau atkal izmēģina tehnoloģijas, taktikas un stratēģijas.